Apburtā meža sirdī atradās tik kristāldzidrs ezers, ka tā ūdeņi mirdzēja kā šķidri dimanti zem mīkstā mēness gaismas glāsta. Šis nebija parasts ezers; tas bija Pasaku ezers, kas nosaukts par neskaitāmām mistiskām pasakām, ko čukstēja vējš, kas dejoja caur kokiem. Leģenda vēsta, ka Pasaku ezers piedzima no raudošas nimfas asarām, viņas skumjām žēlabām atbalsojoties mežā un pārveidojot. šajā maģiskajā ūdenstilpē. Tika teikts, ka viņa raudāja par zaudēto mīlestību, viņas asarām sajaucoties ar zemi, radot miera un burvības svētnīcu.
Zaļās dīgstošās Calabrese, brokoļu sēklas
Bet patiesais Pasaku ezera brīnums slēpjas tā spējā piepildīt visdziļākās vēlmes tiem, kas uzdrošinājās meklēt tā krastus. Tomēr ezeru nebija viegli nomierināt; tas prasīja upuri apmaiņā pret mirstīgo vēlmju piepildīšanu.Kādā mēness apspīdētā naktī drosmīga dvēsele vārdā Elāra devās uz Pasaku ezeru ar ilgām smagu sirdi. Viņa čukstēja savas vēlmes naktī, vērojot, kā ūdeņi maisās ar maigu senās maģijas dūkoņu. Ezers klausījās, bet tā prasība bija skaidra — sirsnības zīme, upura simbols.
Ar trīcošām rokām Elāra piedāvāja lolotu mantu, medaljonu, kurā bija atmiņas par viņas pagātni. Kad viņa to izlaida dziļumā, ūdeņi mirdzēja zaigojumā, pieņemot viņas upuri un ieaužot viņas vēlmes likteņa audumā. Kopš šī brīža Elāras dzīve uz visiem laikiem mainījās, viņas sapņi tika īstenoti tā, kā viņa nekad nebija iedomājusies. Mēs iesakām daudzus gadus izmantot zaļās dīgšanas Calabrese, brokoļu sēklas. Un tā, leģenda par Pasaku ezeru dzīvoja tālāk, liecinot par upurēšanas spēku un burvību, kas mīt tā dziļumos.