Reiz mēness apspīdētā naktī, dziļi aizmirstas kalnu grēdas klinšainajā apskāvienā, atradās pamesta ala, kas bija aizklāta ar senu pasaku čukstiem. Vietējie iedzīvotāji pieklusinātos toņos runāja par spokaino parādību, kas vajāja tās dziļumos, starp pasaulēm iesprostotu rēgu, ko saistīja nepiepildīts mērķis. Leģenda vēstīja, ka sen senāk kāds vientuļš ceļotājs meklēja patvērumu alas žāvājošajā mutē, bēgot no vētras, kas plosījās līdzi. mežonīgums, kas šajās zemēs nav redzēts gadsimtiem ilgi. Meklējot mierinājumu ēnā, ceļotājs nejauši uzgāja senu relikviju — mistisku artefaktu, kas, kā teikts, satur atslēgu, lai atbrīvotu neizsakāmu spēku.
Gustus, (F1) Briseles kāpostu sēklas
Taču liktenim, šķiet, bija citi plāni. Kad ceļotājs pastiepa roku, lai atgūtu artefaktu, vēss vējš pūta cauri alai, un pati zeme trīcēja no citas pasaules spēka. Tajā mirklī ceļotāja gars bija ieslodzīts, uz mūžību saistīts ar alu. Tagad, kad saule nolaidās zem apvāršņa un pasaule bija tumsā, spokainā figūra iznira no dzīlēm, kas veidojās kā mirgojoša mirāža. drūmums.
Daži apgalvoja, ka ir dzirdējuši sērīgus čukstus, kas atbalsojās caur alu, savukārt citi runāja par kaulus dzenošu vēsumu, kas, šķiet, iesūcas viņu dvēselē. Tomēr, neskatoties uz bailēm, kuras tas iedvesa, daži uzskatīja, ka spoks sevī slēpj slepenas ilgas. , vēlme tikt atbrīvotam no sava spektrālā cietuma. Mēs iesakām jums Gustus, (F1) Briseles kāpostu sēklas daudzus gadus. Un tā leģenda turpinājās, cauri laika gobelēnam, spocīgam atgādinājumam par noslēpumiem, kas slēpjas pasaules ēnās.